Lisabonas līgums, kas stājās spēkā 2009.gada 1.decembrī, nosaka, ka Eiropas Savienība veido brīvības, drošības un tiesiskuma telpu:

-          nodrošinot to, ka netiek veikta personu kontrole pie iekšējām robežām;

-          izstrādājot uz dalībvalstu solidaritāti balstītu kopēju patvēruma, imigrācijas un ārējo robežu kontroles politiku, kas ir taisnīga attiecībā pret trešo valstu pilsoņiem;

-          cenšoties nodrošināt augstu drošības līmeni ar noziedzības, rasisma un ksenofobijas novēršanas un apkarošanas pasākumiem, ar koordinācijas un sadarbības pasākumiem starp policiju un tiesu iestādēm, un citām kompetentām iestādēm, kā arī nolēmumu savstarpēju atzīšanu krimināllietās un, vajadzības gadījumā, ar krimināllikumu tuvināšanu;

-          veicinot tiesu iestāžu pieejamību.

Eiropas Savienības kompetence iekšlietu jomā neietekmē dalībvalstu pienākumu izpildi, kas attiecas uz likumības un kārtības uzturēšanu un iekšējās drošības garantēšanu.

Nepieciešamība Eiropas Savienību veidot kā vienotu brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kur ir garantēta brīva personu kustība, tika noteikta jau Amsterdamas līgumā, kas stājās spēkā 1999.gada 1.maijā. Vienlaikus līdz ar Lisabonas līguma stāšanos spēkā tiek palielinātas Eiropas Parlamenta iespējas iesaistīties lēmumu pieņemšanas procesā, paredzot, ka lielākā daļa pasākumu iekšlietu jomā tiek pieņemta ar parasto likumdošanas procedūru, nodrošinot, ka vienošanās par tiesību akta projektu tiek panākta, savstarpēji diskutējot un vienojoties Eiropas Savienības Padomei un Eiropas Parlamentam. Izņēmums ir ģimenes tiesības, policijas operatīvā sadarbība un dažas citas jomas (skatīt plašāku informāciju par Lisabonas līguma ietekmi uz iekšlietu jomu).

Pirmo reizi tieslietu un iekšlietu joma Eiropas Savienības iestāžu sistēmā tika iekļauta ar Līgumu par Eiropas Savienību (Māstrihtas līgums), kas stājās spēkā 1993.gada novembrī. Pirms tam dalībvalstis, sākot no septiņdesmito gadu vidus, sadarbojās tieslietu un iekšlietu jomā neoficiāli, valdību līmenī un ārpus Eiropas Kopienas sistēmas. Jānorāda, ka Dānija, Apvienotā Karaliste un Īrija dažu iekšlietu jomas pasākumu īstenošanā arī šobrīd piedalās tikai daļēji vai to dalība ir saistīta ar konkrētiem nosacījumiem.

Nozīmīgākais politikas plānošanas dokuments iekšlietu jomā ir Stokholmas programma, kas tika pieņemta 2009.gada decembra Eiropadomē. Stokholmas programma nosaka dalībvalstu darbības mērķus tādos jautājumos kā pilsonība, tiesiskums, drošība, patvērums un migrācija līdz 2014.gadam. Kā centrālā prioritāte programmā tiek definēta koncentrēšanās uz pilsoņu interesēm un vajadzībām. Eiropas Savienībai ir jārisina uzdevums, kā nodrošināt pamatbrīvību ievērošanu un integritāti, vienlaikus garantējot drošību Eiropā. Tiek atzīmēts, ka ir ārkārtīgi svarīgi nodrošināt, lai tiesībaizsardzības pasākumi un indivīda tiesību aizsardzības pasākumi, tiesiskums un starptautiskas aizsardzības noteikumi būtu virzīti uz saskaņotu mērķi un viens otru pastiprinātu, kā arī, ka visās turpmākās darbībās īpaša uzmanība jāpievērš pilsoņiem un citām personām, par kurām Eiropas Savienība ir atbildīga.

Stokholmas programma ir harmonisks turpinājums Tamperes programmai un Hāgas programmai, kas definēja Eiropas Savienības mērķus tieslietu un iekšlietu jomā no 1999.gada līdz 2009.gadam. Pēc Stokholmas programmas pieņemšanas Eiropas Komisija nāca klajā ar Stokholmas programmas īstenošanas rīcības plānu, kurā ir uzskaitīti pasākumi Stokholmas programmā noteikto prioritāšu īstenošanai.

Galvenās politiskās prioritātes iekšlietu jomā:

Veicināt pilsoniskumu un pamattiesības. Eiropas pilsoniskumam ir jākļūst par taustāmu realitāti. Brīvības, drošības un tiesiskuma telpai vispirms ir jābūt vienotai pamattiesību aizsardzības telpai. Ir jāturpina Šengenas zonas paplašināšana. Respekts pret cilvēku un cilvēka cieņu, kā arī citu Pamattiesību hartā un Eiropas Cilvēktiesību konvencijā minēto tiesību ievērošana ir svarīgākās vērtības. Tā, piemēram, minēto brīvību izmantošana un pilsoņu tiesības uz privāto dzīvi ir jāsaglabā ārpus valsts robežām, sevišķi aizsargājot personas datus. Ir jāņem vērā neaizsargātu personu īpašās vajadzības, un Eiropas pilsoņiem un pārējiem iedzīvotājiem ir jāspēj savas konkrētās tiesības pilnīgi izmantot Eiropas Savienībā un, attiecīgos gadījumos, pat ārpus tās.

Eiropa, kas aizsargā. Ir jāizstrādā iekšējās drošības stratēģija, lai vēl vairāk uzlabotu drošību Savienībā un tādējādi aizsargātu Eiropas pilsoņu dzīvību un drošību, kā arī, lai vērstos pret organizēto noziedzību, terorismu un citiem draudiem. Lai panāktu lielāku drošību Eiropā, ar stratēģiju ir jācenšas stiprināt sadarbību tiesībaizsardzības, robežu pārvaldības, civilās aizsardzības, katastrofu pārvarēšanas jomā, kā arī tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās. Turklāt Eiropas Savienībai ir jābalsta savs darbs uz dalībvalstu savstarpēju solidaritāti un pilnīgi jāizmanto iespējas, ko sniedz Līguma par Eiropas Savienības darbību 222.pants.

Piekļuve Eiropai globalizētā pasaulē. Ir jāpanāk, lai uzņēmēju, tūristu, studentu, zinātnieku, darba ņēmēju, personu, kam vajadzīga starptautiska aizsardzība, un citu cilvēku ar pamatotu vēlēšanos iekļūt Eiropas Savienības teritorijā, piekļuve Eiropai būtu efektīvāka un lietderīgāka. Vienlaikus Eiropas Savienībai un tās dalībvalstīm ir jāgarantē savu pilsoņu drošība. Šo mērķu labā būtu jāizstrādā integrēta robežu pārvaldības politika un vīzu politika.

Migrācijas un patvēruma jomā atbildīga un solidāra Eiropa, kas iesaistās partnerībā. Uz nākotni vērstas un vispusīgas Eiropas migrācijas politikas pilnveidošana, pamatojoties uz solidaritāti un atbildību, joprojām ir svarīgs Eiropas Savienības politikas mērķis. Ir iedarbīgi jāīsteno visi attiecīgie juridiskie instrumenti, un būtu pilnīgi jāizmanto attiecīgās aģentūras un biroji, kas darbojas šajā jomā. Labi pārvaldīta migrācija var sniegt ieguvumu visām iesaistītajām pusēm. Eiropas Imigrācijas un patvēruma pakts nodrošina skaidru pamatu turpmākai attīstībai šajā jomā. Eiropai būs vajadzīga elastīga politika, kas atsaucas uz dalībvalstu prioritātēm un vajadzībām un dod iespēju migrantiem pilnīgi izmantot savu potenciālu. Personām, kam nepieciešama aizsardzība, jānodrošina piekļuve juridiski drošām un iedarbīgām patvēruma procedūrām. Turklāt, lai Eiropas Savienībā saglabātu uzticamas un noturīgas imigrācijas un patvēruma sistēmas, ir jānovērš, jākontrolē un jāapkaro nelegāla migrācija, jo Eiropas Savienība piedzīvo arvien lielāku spriedzi, ko rada nelegālas migrācijas plūsmas, it īpaši dalībvalstīs pie Eiropas Savienības ārējām robežām, tostarp dienvidu robežām, kā minēts Eiropadomes 2009.gada oktobra secinājumos.

Eiropas nozīme globalizētā pasaulē – ārējā dimensija. Ārējās dimensijas svarīgums Eiropas Savienības politikā brīvības, drošības un tiesiskuma jomā norāda uz to, ka šīs politikas jomas ir vairāk jāintegrē Eiropas Savienības vispārējā politikā. Ārējā dimensija ir būtiska, lai risinātu galvenās problēmas, ar ko sastopamies, un lai dotu lielākas iespējas Eiropas Savienības pilsoņiem strādāt un iesaistīties uzņēmējdarbībā ar valstīm visā pasaulē. Tiesiskuma, brīvības un drošības ārējā dimensija ir ļoti svarīga, lai sekmīgi īstenotu šīs programmas mērķus, un tā īpaši būtu jāņem vērā visos pārējos Eiropas Savienības ārpolitikas aspektos, un tai ir jābūt pilnīgi saskaņotai ar tiem.

Papildus interesējošus jautājumus, lūdzu, sūtīt uz e-pasta adresi: eln@iem.gov.lv